Reiz, tajā pašā Ziemassvētku ciematā, kur bērni un rūķi kopā strādāja pie dāvanu gatavošanas, dzīvoja mazs rūķis vārdā Tobijs. Tobijs bija pazīstams kā ciemata rotu meistars, kurš katru gadu ar savām prasmēm piešķīra īpašu burvību Ziemassvētku eglītei. Viņa darinātās rotas bija kā mākslas darbi, kas spīdēja un mirgoja, piešķirot svētkiem vēl lielāku maģiju.
Taču šogad, tieši pirms Ziemassvētkiem, Tobijs saskārās ar lielu pārbaudījumu. Viņa cienītās rotas pēkšņi pazuda, un viņš, izmisuma pilns, nolēma doties drosmīgā piedzīvojumā, lai atgūtu savas rotas. Tobijs saprata, ka bez viņa rotām Ziemassvētki nebūtu tie paši.
Piedzīvojuma laikā Tobijs satika dažādus ciemata iemītniekus, kuri bija pazīstami. Viņš satika bērnus, kas palīdzēja rūķiem sagatavot dāvanas, un kopā ar viņiem risināja mīklas, kas palīdzēja tuvoties rotu atrašanai. Katrs jauns draugs, ko Tobijs satika, deva viņam mājienu vai palīdzēja kādā citā veidā.
Ceļojuma laikā Tobijs apzinājās, ka patiesās vērtības nav fiziski priekšmeti. Viņš ieguva daudz jaunu draugu un piedzīvoja brīnumainus brīžus, kas viņam lika aizmirst par materiālām lietām. Katrs satiktais ciemata iedzīvotājs viņam atklāja jaunu mācību par svētku burvību, kas slēpjas vienkāršās lietās – kopā būšanā, smieklos un dzīvespriekā.
Kad Tobijs beidzot atrada pazudušās rotas, viņš saprata, ka patiesais Ziemassvētku burvība slēpjas nevis mantās, bet gan viņa veidotajā draudzībā ar citiem. Viņš atgriezās ciematā ar jaunām atziņām, un ciemata iedzīvotāji saprata, ka Ziemassvētku burvība ir tieši tajās neaizmirstamajās emocijās un kopīgajās pieredzēs, kas radās daloties stāstos.
Stāsts par Mazo rūķi Tobijs un viņa lielo piedzīvojumu kļuva par mācību par patiesām vērtībām, un katru Ziemassvētku laikā, ciemata iedzīvotāji atcerējās šo stāstu, atzīstot, ka patiesā svētku burvība slēpjas viņu sirdīs un kopīgajos priekos.
Šie Ziemassvētki kļuva par vieniem no visburvīgākajiem un sirdi sildošākajiem svētkiem, ko ciemats jebkad bija piedzīvojis.