Crazy Night: Latvijas Kultūras akadēmijas 20 gadu jubilejas kino nakts

Publicēts:


2010.gada 4. decembri, plkst. 20.00, Kino “Rīga” (Rīgā, Elizabetes iela 61), atzīmējot 20 gadu jubileju, Latvijas Kultūras akadēmija aicina kino gardēžus 2010. g. 4. decembrī uz kino nakti “Crazy Night”, kura norisināsies kinoteātra “Rīga” Lielajā zālē. Kino skate sāksies plkst. 20.00 un turpināsies līdz nākošās dienas rītausmai.

Crazy Night: three monkeys filmas kads

Nakts laikā tiks rādītas izcilas filmas no Dānijas, Francijas, Itālijas, Vācijas, Zviedrijas, kā arī no Turcijas – valstīm, kuru kultūras un valodas ir iespējams apgūt LKA Starpkultūru sakaru bakalaura studiju programmās (SKS apakšprogrammā Latvija – Turcija 2011.gadā studentus uzņems pirmo reizi). Savukārt filmas no pārējām specializācijas valstīm tiks prezentētas nākamās kino nakts laikā 2011.g. martā. Filmas latviešu valodā sinhroni tulkos attiecīgo studiju programmu studenti. Daudzi starpkultūru sakaru absolventi pašlaik strādā atbildīgos amatos diplomātiskajā dienestā, ministrijās, starptautiskās organizācijās, kā arī ārzemju firmu pārstāvniecībās Latvijā, darbojas tulkošanā un tūrisma jomās.

Šī būs jau trešā Kultūras akadēmijas organizētā kino nakts “Crazy Night”. Iepriekšējās, 2006. un 2008. gadā, bija tematiski saistītas ar starptautisko zinātnisko konferenci METAMIND. Arī šoreiz atsevišķas filmas tika piemeklētās, lai atspoguļotu 2010. gada konferences tēmu: Absolūta metamorfozes.

Festivālam ir nekomerciāls raksturs. Ieeja visiem interesentiem ir bez maksas!

Crazy Night kino nakts programma

  • 20.00 Pikaso piedzīvojumi /Picassos äventyr /, rež. Tage Danielsson (1978, Zviedrija)
  • 22.10 Trīs mērkaķi /Üç Maymun/, rež. Nuri Bilge Ceylan (2008, Turcija)
  • 00.10 Ķēniņš Edips /Edipo Re/, rež. Pier Paolo Pasolini (1967, Itālija)
  • 02.00 M /M – Eine Stadt sucht einen Mörder/, rež. Fritz Lang (1931, Vācija)
  • 04.00 Jūras klusēšana /Le silence de la mer/, rež. Jean – Pierre Melville (1949, Francija)
  • 05.30 Dusmu diena /Vredens dag/, rež. Carl Theodor Dreyer (1943, Dānija)

Filmas oriģinālvalodā ar tulkojumu latviešu un angļu valodā.

Visu nakti darbosies kinoteātra “Rīga” kafejnīca.

Crazy Night filmu anotācijas

Pikaso piedzīvojumi /Picassos äventyr/ rež. Tage Danielsson (Zviedrija, 1978)

Absolūti groteska pieeja biogrāfiskās filmas žanram – filmas veidotāju mērķis nav iebarot skatītājam reālistisku, “uz patiesiem dzīves faktiem” balstītu slavenā mākslinieka dzīves stāstu. Tā ir komiska spēlē ar milzīgu klišeju bagāžu ap stāstiem par Pikaso un citiem Parīzes mākslas vides personāžiem un stāstiem par mākslinieku ceļiem pie slavas caur nabadzību un mīlas dēkām. Režisors, ļaujot skatītājam no sirds izsmieties, pats smejas par viņu – filmas varoņi runā desmit dažādās valodās, bieži vien lietoto frāžu nozīme atšķiras no loģiski sagaidāmas, piemēram, Pikaso mīļākās, somu dziedātājas, kaislīgi izpildītā hīta lirika tulkojumā ir zivs un bekona pīrādziņu recepte. Absolūti nekinematogrāfisko filmēšanas manieri – attēlotais bieži vien izskatās pēc labi nofilmētas teātra izrādes, var uzskatīt par režisora uzstādījumu, kas nemazina filmas izklaidējošo vērtību.

Trīs Mērkaķi /Üç maymun/ rež. Nuri Bilge Ceylan (Turcija, 2008)

Nuri Bilge Ceylan ir tipisks autorkino režisors – viņš bieži filmē savus tuviniekus un neprofesionālus aktierus un kontrolē visas filmas tapšanas stadijas no scenārija uzrakstīšanas līdz ieskaņošanai. Viņš ir pirmais turku izcelsmes režisors, kas vairākkārt apbalvots Kannās, iegūstot arī prestižo Zelta palmas zaru. “Trīs mērkaķi” ir emocionālā kameras valodā izstāstīts vēstījums par absolūtu komunikācijas krīzi ģimenē, kurā zudusi savstarpējā uzticība. Vērtība ir filmas vizuālās un skaniskās telpas atmosfēriskums un spēja runāt par varoņu stāvokļiem, vārdiem šajā stāstā ir otršķirīga loma. Filma ir kārtējais pierādījums, ka, lai aizrautu skatītāju, labs scenārijs un izpratne par to, kā strādā kino izteiksmes līdzekļi ir daudz svarīgāks par lielu budžetu.

Ķēniņš Edips /Edipo Re/, rež. Pier Paolo Pasolini (Itālija, 1967)

Pjērs Paolo Pazolīni, kurš pēc Bernardo Bertoluči uzskatiem esot “kino radītājs”, visās savās filmās mācēja panākt apbrīnojamu autobiogrāfiskuma iespaidu, tā, ka likās,- tās visas uzņemtas par viņu. Un vienlaikus uzburot filmā rādītā laikmeta, tēmas vai motīva absolūtu autentiskuma iespaidu. Tāda ir arī pirmā Pazolīni uzņemtā krāsainā filma Edipo re, kurā mēness ainavu uzburošos Marokas tuksnešos skatītājam likts sadzirdēt no Otrās Mozus grāmatas zināmo stāstu: Bet Dievs veda tautu pa apkārtceļu caur tuksnesi uz Niedru Jūru”. Viegli nolasāms filmā ir arī klasiskās traģēdijas raupjais un mokošais apliecinājums par cilvēka dzelžaini nolemto likteni. Nekad neatstāj sajūta, ka Pazolīni zināja arī savu likteni. Viņš vienmēr filmās vizuāli runā tā, it kā viņam būtu pieeja visām zināšanām, it kā viņš absolūti visu pasaulē caurredzētu. Edipo re ir filma par senā valdnieka Eidipa neziņas traģēdiju, bet to gandrīz ar mazohistiskām rūpēm par pasauli pacietīgi un pārliecināti stāsta cilvēks, kuram dievs savā absolūtajā varenībā piešķīris spēju tikpat absolūti to saskatīt.

M / M – Eine Stadt sucht einen Mörder, rež. Fritz Lang, (Vācija, 1931)

Viena no nozīmīgākajām izcilā režisora filmām, pieder pie kino klasikas zelta kanona. Fricis Langs, lielākais no vācu ekspresionisma kino / Veimāras perioda grandiem, pirms šīs jau bija veidojis tādus mēmā kino šedevrus kā “Nogurusī nāve” (1921), “Doktors Mabūze, spēlmanis” (1922), un “Metropole” (1927). “M” (no vācu Mörder – slepkava) darbības centrā (scenārija autori – Langs un viņa sieva Tea fon Harbū) ir bērnu sērijveida slepkava, kura noziegumi ir tik šausminoši, ka uz viņa pēdām ir gan pilsētas policija, gan noziedznieki, un paradoksālā kārtā starp viņu metodēm un morālo stāju grūti novilkt skaidru robežu. Galvenajā lomā Pīters Lorre, turpmāk sev tipiskajā nelieša ampluā. “M” ir Langa pirmā skaņu filma, un tajā apvienojas ārkārtīgi meistarīgi mēmā kino valodas izteiksmes līdzekļi un novatoriskās iespējas, ko sniedza skaņa. Filma ir viens no izcilākajiem metonīmijas paraugiem kino valodā – bērna slepkavības tiešu attēlojumu aizstāj vientuļa bumba, elektrības vados ieķēries balons, kā arī zīmīga ar to, ka tajā izmantotais paņēmiens – ar konkrētu personāžu saistīts mūzikas motīvs filmas naratīvā aizstāj pašu tēlu – kļuvis par tradicionālu kino valodā. “M” dominē visas zīmīgākās vācu ekspresionisma tēmas (likteņa visuspēcīgā vara, psiholoģiski konflikti, ārprāts, paranoja, vajāšana, morāls pagrimums) un estētika (vizuālās valodas dominance, ēnu pārsvars apgaismojumā, asi izteiktas ģeometriskas formas), un tā ir viens no pēdējiem lielākajiem šī žanra darbiem. “M” uztverama gan kā drausma un nežēlīgs stāsts par gara slimību, gan politiska alegorija: Langam filmas kontekstā bērnu slepkavības ir metafora sabiedrības kritikai plašākā mērogā, uzrādot tās samaitātību, histēriju, morālo neviennozīmību nacisma zvērību un Otrā pasaules kara priekšvakarā. “M”, tāpat kā programmā iekļauto filmu “Dusmu diena” un “Jūras klusēšana” galvenās tēmas saistāmas ar absolūta reliģiskā, politiskā, un morālā fanātisma sērgu, kas izposta cilvēcisko ikvienā no laikmetiem.

Īsi pēc Hitlera nākšanas pie varas Langs emigrē uz Holivudu, kur līdz ar citiem vācu režisoriem ekspresionisma kino drūmās tēmas un estētiku turpina film noir žanrā.

Jūras klusēšana / Le silence de la mer, rež. Jean – Pierre Melville (Francija, 1949)

Melvila pirmā pilnmetrāžas filma ir netipiska viņa vēlāko un par viņam raksturīgiem uzskatīto darbu (film noir estētikas un tēmu, amerikāņu kino tradīcijās ieturētu krimināldrāmu) kontekstā. “Jūras klusēšana”, tāda paša nosaukuma Otrā pasaules kara laika romāna (Verkūrs) adaptācija, risināta ārkārtīgi askētiskā, smagmes noskaņu pildītā manierē. Ir 1941. gads, Francijā valda vācu okupācija. Kāds francūzis un viņa jaunā radiniece spiesti savā mājā paciest vācu virsnieku; vienīgais veids, kādā paust nicinājumu un pretestību nacistu režīmam, ir klusēšana. Sākotnēji ideālistiski noskaņotā, nacistu propagandas maldinātā virsnieka pēdīgā atklāsme nav viegla.

Gan Melvila filma, gan tās pamatā esošais literārais materiāls kļuvuši par simboliem franču pretošanās (résistance) kustībai Otrā pasaules kara periodā. Filma arī kalpojusi par ierosmi Alana Renē un Robēra Bresona līdzīga satura un estētikas filmu tapšanai vēlākajos gados.

Dusmu diena /Vredens dag, rež. Carl Theodor Dreyer (Dānija, 1943)

Dāņu kino klasiķa, mēmā kino meistara Karls Teodors Dreijera filmās reliģijas absolūtais spēks ieņem vienu no centrālajām lomām. Tas ir galvenais fokuss viņa slavenākajos darbos “Žannas d’Arkas ciešanas” (1928), “Vārds” (1955), kā arī šajā programmā iekļautajā filmā “Dusmu diena”. Tās darbība risinās 17.gs. luterticīgajā Dānijā, kur par apsūdzību upuri var kļūt ikviena, un notiesātās “raganas” tiek sadedzinātas uz sārta. Filmas centrā ir jaunā un skaistā Anna, viņas krietni vecākais vīrs, ciemata mācītājs, viņa pieaugušais dēls un valdonīgā māte. Raganu medībām plosoties pilnā sparā, noklusētie pagātnes noslēpumi uzliesmo ar jaunu sparu. Uzņemta nacistu aplenkuma laikā Dānijā un iecerēta kā politiska alegorija, filma ir stāsts par apspiestu, paranoisku sabiedrību, kurā zeļ dusmas, aizdomas, un nežēlība, un parāda, ka starp reliģisko un politisko fanātismu liekama vienādības zīme.

Filmas tēmas vēlāk iedvesmojušas Larsa fon Trīra un dramaturga Artura Millera daiļradi – Millera luga “Pārbaudījums” arīdzan ir alegorija, kur paralēles velkamas starp raganu medībām 17. gs. puritāniskajā Jaunajā pasaulē un pretkomunisma histēriju aukstā kara laika Amerikā.

Festivālu organizē Latvijas Kultūras akadēmija. Atbalsta: Dānijas, Francijas, Itālijas, Turcijas, Vācijas, Zviedrijas vēstniecības; Dānijas, Francijas un Gētes institūti; VKKF un Rīgas Dome.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

*

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.