Reiz, tālā, burvīgā ciematā, kur ziemas vakari mirdzēja zvaigžņu gaismā un sniegs klāja zemes segumu kā baltu, mīkstu pūkainu segu, stāvēja īpaša Ziemassvētku eglīte. Šis ciemats bija mazs un mīļš, ar nelielām, krāsainām mājām un smalki izgreznotiem logiem. Iedzīvotāji šeit bija draudzīgi un jauki, vienmēr gatavi palīdzēt viens otram.
Gada gaišākais laiks bija Ziemassvētki, kad visa ciemata iedzīvotāji pulcējās laukumā, lai kopā svinētu šos brīnumainos svētkus. Un šo svētku sirds bija Ziemassvētku eglīte, kas katru gadu vakarā izgaismojās ar neparastu spilgtumu, piepildot visu ciematu ar brīnumainu gaismu un siltumu.
Kad sākās Ziemassvētku priekšvakars, bērni un viņu vecāki pulcējās ap eglīti. Katrs ciemata bērns drīkstēja novēlēt sev kaut ko īpašu, un, it kā brīnuma spēkā, šie novēlējumi kļuva par realitāti. Daži vēlējās jaunas rotaļlietas, citi – grāmatas par brīnumainām pasakām, bet kāds mazais puisītis vienmēr novēlēja vienu un to pašu – lai visi ciematā būtu laimīgi un veseli.
Taču šogad, kad tuvojās Ziemassvētki, notika kaut kas nesagaidīts. Eglīte, kas parasti spīdēja tā, it kā būtu pārklāta ar tūkstošiem mazu zvaigžņu, kļuva tumša un nespodra. Tās zari vairs neizstaroja to burvīgo gaismu, kas padarīja Ziemassvētku vakaru par brīnumu pilnu.
Ciemata bērni, redzot, ka viņu mīļā eglīte vairs nespīd, sapulcējās, lai meklētu veidu, kā atjaunot eglītes burvību. Viņi nolēma doties uz mežu, kur bija atraduši eglīti, lai meklētu atbildes.
Mežā, kur sniegs čabēja zem kājām un zvaigznes spīdēja virs galvas, bērni atrada vecu meža gudri, kurš stāstīja viņiem par eglītes īsto spēku.
“Eglītes burvība nāk no jūsu pašu sirds siltuma un kopīgajiem brīnumiem,” teica meža gudris. “Ja vēlaties, lai tā atkal spīd, jums ir jāatrod veids, kā atjaunot šo siltumu un kopības sajūtu.”
Bērni, iedvesmoti šīm gudrā vārdiem, atgriezās ciematā un sāka darboties. Viņi izplatīja ziņu par eglītes burvības atjaunošanu, aicinot visus ciemata iedzīvotājus pulcēties ap eglīti. Katrs nāca ar svecīti rokā, un drīz visi kopā ap eglīti izveidoja lielu svecīšu jūru.
Kad ciemata iedzīvotāji stāvēja ap eglīti, katrs turēdams savu svecīti, brīnums sāka notikt. Eglīte atkal sāka spīdēt, sākumā viegli un maigi, bet pēc tam arvien spilgtāk un spilgtāk, līdz visa ciemata laukums tika atkal pārklāts ar burvīgu gaismu.
Eglīte spīdēja tā, it kā tai būtu dota jauna dzīvība, un bērni sajuta, ka viņu sirds siltums un kopības sajūta ir tas, kas atjaunoja eglītes burvību. No šī brīža ciemats saprata, ka patiesā Ziemassvētku burvība ir kopā būšana un mīlestība, ko viņi dalīja viens ar otru.
Ziemassvētku vakarā, kad eglīte atkal spīdēja savā pilnajā krāšņumā, ciemata bērni saprata, ka patiesie brīnumi slēpjas viņu pašu sirdīs. Viņi saprata, ka mīlestība un kopība ir patiesā Ziemassvētku burvība, kas padara šos svētkus par tik īpašiem un burvīgiem.
Un tā, katru gadu, kad tuvojās Ziemassvētki, ciemata iedzīvotāji atcerējās par šo brīnumu un pulcējās ap eglīti, lai dalītos savā sirds siltumā un kopīgajā brīnumā, kas padarīja šos Ziemassvētkus par patiešām burvīgiem un neaizmirstamiem.