Reiz senos laikos, kādā mazā, klusā Latvijas lauku sētā dzīvoja mazs zēns vārdā Jānis. Viņš bija laipns un paklausīgs bērns, kuram bija plaša fantāzija un neizsīkstoša mīlestība pret dabu un dzīvniekiem. Jānim ļoti patika Ziemassvētki, it sevišķi eglīšu rotāšana, ko viņš uzskatīja par vislielāko brīnumu.
Vienu aukstu decembra rītu, kad saule vēl tikai sāka apspīdēt sniega pārklātos laukus, Jānis kopā ar vecākiem devās uz mežu, lai izvēlētos Ziemassvētku eglīti. Viņi ilgi staigāja pa mežu, baudot tā klusumu un skaistumu. Pēkšņi, kā no nekurienes, iznāca maza, bet ļoti skaista briežu ģimene. Jānis apstājās un brīnījās, cik skaisti un maigi šie dzīvnieki izskatījās. Brieži ar savu klātbūtni it kā norādīja Jānim un viņa ģimenei ceļu uz tālāko.
Tā viņi nonāca pie mazas, zaļas eglītes, kura stāvēja it kā izgaismota no iekšpuses. Jānis uzreiz saprata, ka šī ir īstā eglīte viņu mājai. Viņš juta, ka šī eglīte ir īpaša, un tā viņam teica: “Jāni, es esmu burvju eglīte. Ja tu mani izrotāsi ar mīlestību un labestību, es izpildīšu tavu visdziļāko vēlēšanos.”
Jānis, saprotot eglītes vārdus, bija sajūsmā un vienlaikus pārsteigts par šādu brīnumu. Viņš apsolīja eglītei, ka izrotās to ar vislielāko mīlestību un labestību, ko vien spēj.
Viņi atveda eglīti mājās, un Jānis sāka to rotāt. Katrs rotājums, ko viņš karināja uz eglītes, bija izgatavots ar mīlestību un stāstīja savu nelielo stāstiņu. Bijās sirds formas rotājumi, simbolizējot mīlestību; mazas zvaigznes, simbolizējot cerību; un dažādi dzīvnieku figūriņas, lai atgādinātu par dabas skaistumu un svarīgumu.
Kad eglīte bija pilnībā izrotāta, tā sāka spīdēt tā, it kā tūkstoši mazu zvaigžņu būtu nosēdušās uz tās zariem. Jānis izteica savu visdziļāko vēlēšanos – viņš vēlējās, lai visi cilvēki pasaulē justu tādu pašu mīlestību un laimi, kādu viņš juta šajā brīdī.
Un brīnums notika. Nākamajā dienā, kad Jānis pamodās, viņš redzēja, ka viņa mazā sēta ir kļuvusi par brīnumainu vietu, kurā ikviens, kas ienāca, juta neaprakstāmu mīlestību un laimi. Ziņas par šo brīnumaino vietu izplatījās ātri, un drīz cilvēki no visas Latvijas un pat no tālām zemēm sāka apmeklēt Jāņa sētu, lai izjustu šo brīnišķīgo sajūtu.
Jānis saprata, ka viņa vēlēšanās bija piepildījusies, pateicoties eglītes burvībai un viņa paša labestībai. Viņš mācīja cilvēkus par mīlestību, labestību un dabas skaistumu, un viņa stāsts tika stāstīts no paaudzes uz paaudzi kā brīnumainas Ziemassvētku eglītes stāsts.
Un tā Jāņa sēta kļuva par vietu, kurā katru Ziemassvētku cilvēki no visas pasaules sapulcējās, lai dalītos mīlestībā un labestībā, atceroties par mazo zēnu un viņa burvju Ziemassvētku eglīti.
Stāsts par Jāni un viņa Ziemassvētku eglīti ir stāsts par mīlestību, labestību un brīnumiem, kas var notikt, ja mēs ticam un izturamies pret citiem ar mīlestību un sapratni. Tas mums atgādina, ka Ziemassvētki nav tikai par dāvanām un rotājumiem, bet gan par to, kā mēs izturamies pret citiem un pasauli ap mums.