Reiz, aukstā Ziemassvētku priekšvakarā, mazā pilsētā, kur sniegs klāja ielas kā baltu paklāju, dzīvoja zēns vārdā Kārlis. Viņš bija pazīstams ar savu nebeidzamo fantāziju un mīlestību pret Ziemassvētkiem un viņam bija spēja redzēt sniegavīros burvību. Taču šogad Kārlis vēlējās ko īpašu – izveidot sniegavīru, kas būtu vairāk nekā tikai sniega kaudze, kas redzēta citus gados.
Kārlis devās ārā ziemas aukstumā, kur sniegpārslas lēni krita no pelēkās debess. Viņš sāka veidot sniegavīru, izmantojot mīkstāko un baltāko sniegu, kādu varēja atrast savā dārzā. Katra sniega pārsliņa bija kā maza zvaigzne, kas mirdzēja ziemas saulē.
Pirmais bija liels sniega bumbuļa, kas kalpoja kā pamats. Kārlis to veidoja ar lielu rūpību, griežot un spiežot sniegu, līdz tas kļuva ciets un stabils. Tad nāca otrā sniega bumba, mazāka un smalkāka, kas tika uzlikt uz pamatnes. Beidzot, trešā sniega bumba, vēl mazāka, kļuva par sniegavīra galvu.
Kārlis atrada ogles gabaliņus, kurus izmantoja kā acis, dodot sniegavīram skatienu kā dzīvai radībai. Viņš izvēlējās garāko un smailāko burkānu savā ledusskapī, lai izveidotu sniegavīra degunu. Tas bija kā spilgta oranža signāla lapiņa sniegavīra baltajā sniega sejā.
Cepure bija veca, bet stilīga, ar platu malu un augstu galu. Kārlis to uzlika sniegavīra galvai, piešķirot tam eleganci un raksturu. Viņš pievienoja arī šalli, kas vijās ap sniegavīra kaklu kā siltuma un mīlestības apskāviens.
Pēc pēdējā pieskāriena – sniegavīram tika pievienota smaida līnija – notika kaut kas brīnumains. Sniegavīrs pēkšņi atdzīvojās, kustības bija vieglas un šūpojošās, it kā pats sniegs sapņotu par dzīvību.
Sniegavīrs, kurš sevi sauca par Aukstuli, bija burvīgs un gudrs. Viņš stāstīja Kārlim par sniega valstības noslēpumiem un kopā viņi piedzīvoja aizraujošus piedzīvojumus.
Aukstulis atklāja Kārlim noslēpumu par mēness gaismu, kas varēja pārvērst sniegu par spīdīgiem kristāliem. Viņi devās līdz pilsētas malā esošajam kalnam, kur, zem pilnas mēness gaismas, sniegs kļuva par burvīgi mirdzošu ainavu, radot sajūtu, it kā visa pilsēta būtu noklāta ar spīdīgiem dārgakmeņiem.
Viņi atcerējās arī gadījumu, kad vienā aukstā ziemas vakarā, Aukstulis un Kārlis izlēma veidot milzīgu sniega pili. Ar Snjori burvju palīdzību, viņi veidoja pili, kas spīdēja zvaigžņu gaismā. Pils bija pilna ar slēptām telpām un noslēpumainiem ejamiem, aizvedot Kārli uz burvīgu pasauli.
Aukstulis mācīja Kārli saprast dabas burvību un radīja neaizmirstamas atmiņas.
Kārlis un Aukstulis sāka pilsētas sagatavošanu Ziemassvētkiem, iedvesmojoties no stāstiem par burvīgu Ziemassvētku eglīti un rūķiem, kas kopā ar bērniem gatavoja dāvanas.
Viņi izmantoja sniegu un ledus, lai izveidotu burvīgas skulptūras un gleznas, kas atspoguļoja ciemata stāstus. Līdzīgi kā stāstā par brīnumaino eglīti, viņi uzaicināja visus ciemata iedzīvotājus piedalīties rotāšanā, katram pievienojot savu unikālo pieskārienu.
Tāpat kā stāstā par eglīti, kas atguva savu spilgtumu pateicoties ciemata iedzīvotāju sirds siltumam, Kārlis un Aukstulis kopā ar ciemata iedzīvotājiem izrotāja lielo Ziemassvētku eglīti. Katra izrotāta eglītes zars vai rotājums simbolizēja ciemata iedzīvotāju vienotību un kopīgo mīlestību.
Kārlis un Aukstulis apmeklēja brīnumaino rūķu darbnīcu, kas bija pārplūdusi ar Ziemassvētku burvību. Darbnīcā viņi redzēja rūķus strādājam pie unikālām dāvanām, kur katrs meistarības darbs bija izstrādāts ar mīlestību un rūpēm.
Kārlis un Aukstulis arī paši iesaistījās dāvanu gatavošanā, mācoties no rūķiem un kopā radot mazas, bet nozīmīgas dāvanas. Katra dāvana bija veltījums draudzībai, kopā būšanai un Ziemassvētku brīnuma sajūtai.
Kad Ziemassvētku vakars iestājās, Kārlis un Aukstulis pulcējās kopā ar pilsētas iedzīvotājiem, lai svinētu. Tā bija burvīga nakts, pilna ar mīlestību, siltumu un kopības sajūtu.
Kad pienāca laiks Aukstulis atgriezties sniega valstībā, viņš Kārlim atstāja īpašu dāvanu – burvīgu sniega kristālu. Tas bija caurspīdīgs un mirdzošs, ar neskaitāmām spīdīgām facetēm, kas atspoguļoja Ziemassvētku gaismas. Kristāls šķita dzīvs, jo katrs tā šķautnes leņķis radīja jaunu gaismas spēli, līdzīgi kā saules gaismā mirdzošs sniega pārslas.
Kristāla vidū bija iegravēts attēls, kas simbolizēja Kārļa un Aukstuļa draudzību – divas savijusies figūras, viena cilvēka un otra sniegavīra. Tas bija piemiņas simbols par viņu kopīgi pavadīto laiku un piedzīvotajiem brīnumiem, vienmēr atgādinot Kārlim par Ziemassvētku brīnuma un draudzības nozīmi.
Kārlis saprata, ka Ziemassvētku brīnums ir daudz vairāk nekā dāvanas. Tas ir par mīlestību, draudzību un kopības sajūtu. Ar Aukstuļa aiziešanu, Kārlis zināja, ka viņš vienmēr turēs šo brīnumu savā sirdī.
