Reiz mežā, netālu no mazā ciematiņa, kur Ziemassvētku prieki sākās jau decembra sākumā, atradās noslēpumainais ziemas dārzs. Tas bija paslēpts aiz bieziem sniega segtiem koku zariem, tādēļ dārzā vienmēr valdīja klusums un miers.
Vienā aukstā ziemas rītā, grupa ciematiņa bērnu, rotaļājoties sniegotajā mežā, nejauši atklāja šo brīnumaino dārzu. Tas bija pilns ar burvīgām ledus skulptūrām, kas attēloja dažādus meža dzīvniekus un putnus. Bērni bija sajūsmā par šīm skaistajām skulptūrām, taču viņiem drīz vien radās aizdomas, ka ar dārzu nav viss kārtībā.
No bērnu sejām ātri pazuda gaišais prieks un to sejas pārvērtās noslēpumainā aizdomīgumā. Viens no bērniem, Emīls, ievēroja nelielu, izsmalcinātu ledu putnu, kurš, šķita, vēl tikko bija dzīvs. Emīla acīs ieraudzīja dziļu skumju izteiksmi putna acīs. Viņš saprata, ka šie brīnumainie ledus tēli nav vienkāršas skulptūras, bet gan burvestības upuri.
Grupa apspriedās un nolēma meklēt veidu, kā atbrīvot šos dzīvniekus no ledus ieslodzījuma. Viņi nolēma doties uz ciematu un meklēt padomu pie gudrās vecmāmiņas, kura dzīvoja ciemata malā. Vecmāmiņa, klausoties bērnu stāstā, saprata, ka bērni ir saskārušies ar seno burvestību, kas reiz bija apņēmusi visu mežu.
Vecmāmiņa pastāstīja, ka burvestību var atcelt tikai ar īpašu rituālu, kas prasa sirsnību, drosmi un rūpēm par citiem. Katram bērnam bija jāveic viens labs darbs, kas simbolizē Ziemassvētku garu. Tikai tā varēja atbrīvot vienu dzīvnieku no ledus važām.
Bērni, apbruņojušies ar gribasspēku, atgriezās mežā un sāka savus labos darbus. Viens palīdzēja vecai pelei atrast pārtiku, cits izglāba iestrēgušu zaķi no sniega bedres, bet trešais izveidoja patvērumu mazai putniņu saimei.
Ar katru labo darbu, viena no skulptūrām atdzīvojās, atgriežot dzīvnieku tās patiesajā formā. Meža dzīvnieki ar pateicību apskāva savus glābējus un pievienojās bērniem, lai palīdzētu atbrīvot pārējos dzīvniekus.
Beidzot, pēdējais dzīvnieks tika atbrīvots. Tajā brīdī, ziemas dārzs pārvērtās burvīgā pasaku valstībā, kur dzīvnieki un bērni varēja rotaļāties un dalīties stāstos. Meža dzīvnieki atklāja, ka viņi ir meža gari, un pateicībā par glābšanu, viņi apsolīja katru gadu Ziemassvētku laikā parādīties, lai dalītos stāstos un spēlētos kopā ar bērniem.
Bērni mācījās, ka patiesa labestība un draudzība var uzvarēt jebkuru šķietami neuzvaramu burvestību. Ziemas dārzs kļuva par bērnu iemīļotu vietu, kur viņi katru gadu, sākoties ziemai, pulcējās, lai atkal satiktu savus draugus no meža un dalītos jaunos piedzīvojumos. Tā kļuva par vietu, kur stāsti un burvīgā noslēpumainība dzīvoja līdzsvarā, radot mazu un brīnumainu pasaku valstību. Tā bija vieta, kur katrs Ziemassvētku stāsts sākās un turpinājās, veidojot neredzētas saites starp pagātni, tagadni un nākotni, un kur katrs stāsts bija kā burvju spēks.
Un viņi visi kopā – bērni un dzīvnieki, tagad ne tikai meža iemītnieki, bet arī brīnumaini stāstu stāstītāji – katru gadu pulcējās pirms Ziemassvētku laika šajā ziemas dārzā. Tā kļuva par vietu, kur mīlestība, draudzība un labestība tiek svinēta ar stāstiem un burvju brīžiem. Ziemassvētku prieks un stāstu burvība, kas aizsākās ar bērnu drosmi un mīlestību, turpinājās katru gadu, piepildot mežu ar dzīvību un prieku.