Zaļajā un sniegotajā mežā, kur dzīvoja dažādi dzīvnieki, bija viens īpaši ziņkārīgs un jautrs zaķītis. Lai gan viņš bija piedzimis pērnā pavasarī, šie bija viņa pirmie Ziemassvētki. Viņš bija dzirdējis par Ziemassvētkiem no citiem meža dzīvniekiem, bet vēl nekad tos nebijāt piedzīvojis.
Vienu dienu, kad mežs bija klāts ar sniegu un visi dzīvnieki sāka gatavoties Ziemassvētkiem, zaķītis izlēma uzzināt, kas tie īsti ir šie svētki. Viņš sekoja pēdām, kas vedināja viņu cauri sniegotajam mežam, un vēroja, kā pārējie dzīvnieki gatavojas svētkiem.
Zaķītis redzēja, kā rūķi veido rotas un kā eglītes tiek izrotātas. Viņš redzēja, kā dzīvnieki dalās ar dāvanām un kā visi kopīgi gatavo svētku maltītes. Bet viņš arī saprata, ka pats nav sagatavojies svētkiem, un viņam radās bažas par to, kā viņš varētu iesaistīties.
Zaķītis sāka meklēt arī veidu, kā piedalīties svētkos. Viņš vēlējās radīt kaut ko īpašu un unikālu, kas spētu iepriecināt citus meža iemītniekus. Sākotnēji, viņš devās pastaigā pa sniegotajām meža takām, kur klusumā un mierā viņš iedvesmojās no apkārtējās dabas skaistuma. Viņš novēroja, kā ziemas saules stari spīd cauri koku zariem, radot brīnumainas gaismas spēles uz sniega segas. Tā radās ideja izmantot šos elementus – gaismu, sniegu, un meža dabiskos materiālus – savu rotu veidošanai.
Zaķītis pirmām kārtām izvēlējās skaistākos un visvairāk spīdīgos sniega kristālus, kurus viņš atrada uz meža zaru galotnēm un zemākajās lapās. Viņš tos saudzīgi savāca, cenšoties nezaudēt to burvīgo spīdumu. Tad viņš tos savienoja kopā, izmantojot plānas zirnekļa tīkla pavedienus, kas bija stipri, taču gandrīz neredzami. Rezultātā tapa rotas, kas izskatījās kā nelielas, spīdīgas sniega pārslas, kas viegli šūpojās pie katra vēja plākstiena. Tās bija tik vieglas un maigas, ka, likās, tās varētu izšķīst rokās.
Papildus sniega kristālu rotām, zaķītis izmantoja arī dabiskus materiālus – ogas, lapas, un pat mazas koka skaidiņas, lai radītu krāsainas un siltas rotas. Viņš izvēlējās sarkanas un zaļas ogas, kas izcēlās pret sniega balto fonu, un veidoja tos par mazām, apaļām rotām, kas varēja kalpot kā eglīšu dekorācijas. Lapas un koka skaidiņas un zariņi tika izkārtoti interesantos rakstos, veidojot dabiskas un organiskas formas, kas izstaroja meža mieru un skaistumu. Šīs rotas bija piemērotas ne tikai eglīšu dekorēšanai, bet arī kā dāvanas citiem dzīvniekiem, simbolizējot meža unikālo dabu un zaķīša mīlestību un rūpes pret savu mājvietu.
Un galu galā, zaķītis saprata, ka Ziemassvētku burvība nav tikai rotājumos un gaismās, bet gan dalīšanās un sirds siltumā. Viņš atnesa savas paša radītās rotas un dāvanas citiem dzīvniekiem un draugiem.
Pirmajam viņš devās pie mazā rūķa Tobija no ciemata, kurš bija pazīstams kā rotu meistars. Tobijam zaķītis dāvināja sniega pārslu rotu, atzīmējot viņa prasmi radīt burvību.
Tad viņš devās pie Jāņa un pūces, kuri bija palīdzējuši atrast pazudušās eglītes rotas. Viņiem zaķītis dāvināja lapu un ogu rotas, kas simbolizēja viņu drosmi un piedzīvojumu garu.
Zaķītis arī satika bērnus no meža, kas bija atbrīvojuši dzīvniekus no ledus ieslodzījuma. Viņiem viņš dāvināja mazas, koka skaidu un zariņu rotas, kas atgādināja par viņu labestību un draudzību. Ar katru dāvanu, ko zaķītis sniedza, viņa sirds kļuva siltāka, un viņš saprata, ka patiesais svētku burvība slēpjas dalīšanās brīnumā. Kad Ziemassvētku vakars pienāca, visi dzīvnieki apbrīnoja zaķīša dāvanas un viņa siltumu, saprotot, ka pat mazākais no tiem var radīt lielus brīnumus un padarīt svētkus vēl burvīgākus.